Divdesmit-Desmit

Hey you, guttersluts and bubblebutts! Tā stipri sen te nekas nav ticis atjaunināts, tāpēc izdomāju, ka, par spīti tam, ka te, diezgan droši, ka neviens vairs nemēdz ielūkoties, vajadzētu patirināt putekļus un kaut ko ietapināt. Par cik ir 30. Decembra beigu daļa(pašlaik 22:14), tad radās ideja, ka vajadzētu sabīdīt mazu gada rezumē, tāpat kā 09. beigās.  Tad nu paķer savu tējas, kafijas vai kaut urīna krūzi, uzkurbulē mūziku(ja nav ko klausīties, uzmet to, ko, cerams, neaizmirsīšu iemest raksta sākumā) un sagatavojies papeldēties nelielā atskatā uz manu 2010. gadu.

1. Janvāris tika sagaidīts Agneses mājās. Nelielā kompānija radīja tādu mierīga gada iesākuma fīlingu. Kaucām karaoki, ēdām visādus gardumus, paplunčājāmies kublā un tādā garā. Ja tā padomā, tad tā, kā gadu iesāku, tā arī pavadīju. T.i. nelielā paziņu lokā un mierīgi.
No janvāra arī diez ko vairāk nav nekas iespiedies atmiņā. Sacepām kādu video priekš BTD un tā.

Februāris man, mostly, iezīmējās ar to, ka, beidzot, tiku pie darba. Lai gan vēlāk sapratu, ka tāda veida darbs pilnīgi un galīgi nav priekš manis, jo, biju gatavs tur, teju vai pakārties. Neatkarīgi no stiprajām antipātijām pret to darbu, vilkos katru rītu uz turieni pa tumsu, atsēdēju savas dafiga stundas un tad vilkos atpakaļ atkal pa tumsu. Ar savu februāra algu veicu savus pirmos pirkumus Ībejā. Tā nu sanāca, ka darbs paņēma visu manu laiku, jo strādāju piecas dienas nedēļā, no rīta līdz vakaram un nedēļas nogalēs vienkārši nīdu visu/centos izgulēties.

Marts arī darbiem aizkrauts. Atsēdēšana manā „ofisā” bija mana ikdiena. Pusdienlaikus gaidīju kā ubags siltumu un/vai ēdienu, jo tad uz to stundu(es gan mēdzu čītot vazāties apkārt divas stundas) varēju paostīt svaigu gaisu, kaut ko uzēst un pavazāties. Martā gan tā vazāšanās still bija neizturama, jo ārā plosījās smagie mīnus grādi, kas kustēšanos ārpasaulē padarīja par sava veida izdzīvošanas šovu. Sniegs sāka atkāpties tikai, ja nemaldos, marta pēdējā nedēļā. Martā arī sagaidīju gadu kopā ar savu mademoiselle. Best wishes to ya, hun!

Aprīlis jau bija kas acij tīkamāks, jo, kā zināms, esmu pilnīgs un galīgs ziemas, aukstuma un visādu citādu tamlīdzīgu čerņu nīdējs. Pavīdēja saule un es varētu samelot, bet šķiet, ka jau aprīlī sāku uz/no darba braukāt ar veļļuku, kas manus sačītotos pusdienlaikus padarīja vēl foršākus. Darba dēļ arī BTD, cik atceros, baigi bija iebremzējies, jo visu nedēļu novergojot, nedēļas nogalē vēl kaut kur tālu vilkties un visu dienu domāt idejas, filmēt un pēcāk montēt visu cauru nakti, nebija tas, ko vēlējos.

Maijā jau , protams, viss bija vēl saulaināks. To rakstot, tā vien šķiet, ka varētu tagad pavērt žalūzijas un palūkoties ārā pa logu, bet tur ir tas, ko man labpatīkas saukt par pizģec. Tautās pazīstams kā sniegs. So, jā, ārā nelīdīšu. No way. Maijā veļļuka prieki bija ++, jo parastā veļļuka vietā uz darbu jau minos ar savu iksiņu, kuram gan veltīt laiku un pacietību, sanāca mazāk, kā biju cerējis. 14. Maijā, dienā, kad Latvijas hokeja izlase pakāsa Zviedrijas hokeja izlasei, es iegādājos savu Apple draudziņu, kuru vēl līdz pat šai dienai uzskatu par savu, pagaidām, labāko pirkumu. Tā spēļmantiņa man uzlaboja gājienus/braucienus uz/no darba, uz/no centra, palīdzēja un palīdz joprojām vakaros saldāk iemigt un, kas tolaik bija svarīgākais, palīdzēja man izvilkt nejēdzīgi lēni tekošās darbalaika stundas. Tā vien šķiet, ka maija mēnesī man pat nedaudz patika atrasties darbā. Wi-fi un tā.

Jūnijs, vasaras sākums. Pirmais jūnijs bija diena, kurā mans darba līgums tika oficiāli nonīcināts un es atkal kļuvu par nekam nederīgu sabiedrības parazītu, bet tolaik tas bija vienalga. Nauda man bija, nopirku sev kameru, lai varu sākt regulārāk iemūžināt savu dzīvi, pareizāk, notikumus tajā. Sākās braukāšanas uz Garciemu. You know, saule, jūra un tādā garā. 17. Jūnijā kopā ar Tizlo un Agnesi apmeklējām Groduma piemiņas pasākumu. Tas arī iezīmējās kā pirmais pasākums, kuru iemūžināju ar savu kameru. 18. Jūnijā vidusskolas gaitas piebeidza Zigis. Liels puika, bārdiņu atlaidis(uz izlaidumu noskuvās, viss čotka). 21. Jūnijs šajā gadā iezīmējās ar dienu, kad tika atklāts vai, tā teikt, „palaists gaisā” Radio101. Mēneša noslēgums, kā ierasts, iezīmējas ar latvju svētkiem – Jāņiem. Šogad gan tie bija tādi, kādi bija, bet still it was fun while it lasted.

Jūlijs iesākās ar to, ka 1. datumā kopā ar mademoiselle, Ievu un Alisi aizbraucāmies uz Garciemu. Rūdis arī būtu braucis bet viņam bija htššš…I mean…jāvaktē suns. Lai nu tā būtu. Alise mūs, kā jau tas ierasts, uzmeta pirmajā vakarā un aizbrauca prom. Es par to, gandrīz dabūju pa muti no lecīga urāla, bet, lai arī cik tas smieklīgi būtu vai nebūtu, mana seja saglabāja savu formu, manu neeksistējošo nervu dēļ. Proti, brīdī kar urāls centās mani iebiedēt ar māņkustību, kura imitē atvēzēšanos sitienam, manī nenoraustījās ne molekula, līdz ar ko viņa galvas apvidū notika kaut kāds klikšķis un viņš atšuvās. Haha, mani nervi ir forši! 4. jūlijā es tiku pie elektriskās gičas. Lietotas pagales gan, bet priekš tādas mājās pasēdēšanas un paniekošanās, ar kādu nodarbojos es, baigi labi der.  9. – 11. Jūlijā kopā ar mademoiselle devāmies uz FonoFestu. Nebūtu turp devušies, ja vien es ar savu dziedātprasmi nebūtu novinnējis divus ielūgumus. Un labi vien ir, ka novinnēju. Tiku paklausīties visādus bandus dzīvajā, to skaitā Laime Pilnīga, Dzelzs Vilks, Satelīti, Astronauti, pat Transleiteris tur pagorījās un uzcepināja baigo izlēkāšanos. Nu, karoč, labas mūzikas tur netrūka, bija arī nejēdzīgais gājiens līdz Cēsīm, peldēšanās Āraišu ezerā, daudz jautru, pazīstamu un jauniepazītu cilvēku, kā arī ballēšanās. Ja zvaigznes sastāsies pareizi un man tāda iespēja nebūs laupīta, nākamgad OBLIGĀTI jābrauc atkal! Pēc Fonīša nepagāja diez ko ilgs laiks un bija klāt 16. jūlijs, kad devos uz Salacgrīvu, kur norisinājās Positivus’10. Atkal laiks pavadīts pa pirmo. Jāatzīstas gan, ka pirmais vakars ir biezā miglā tīts, bet zinu, ka uz Unkle tiku un pat izlauzos līdz pašai priekšai. Heaven laikā, teju vai paģību(no priekiem, nevis no miglas). Nākamajā dienā ar visu kompāniju devāmies veikt otrās dienas pirkumus, kas nozīmē, ka tika iegādāts daudz ūdens, viegls ēdiens un uzpilde, lai ballīte turpinātos. Otro vakaru gan biju sev nosolījies pavadīt skaidrās debesīs, ko arī paveicu. Pēcpusdienā tiku pie Saldējuma kokčika on da house(paldies Sanijai, Robertam un Kitijai). Nu, nebija on da house, dabūju tāpēc, ka iedevu Robertam košļeni pēc pusdienu pārtraukuma, haha! Kad vakars sāka lēni tuvoties, savas uzstāšanās sāka arvien labāki bandi. Pirmo reizi dzirdēju ASIWYFA, kas izrādījās patīkams pārsteigums ar rižo priekšgalā. Tad iežurkojos pūlī uz Scissor Sisters. Biju pārsteigts, ka plānotās vienas dziesmas(I don’t Fell Like Dancing) vietā zināju kādas 4 vismaz. Šamie nokapāja godam. Pēc Scissor Sisteriem bija kaitinoša ilga pauze, kuras laikā, teju ievilku vienam latvju jauneklim, kuram elpa nesa pēc promilēm tik ļoti, ka baidījos apreibt no tās vien, un, protams, tad jau varonim drosme sakāpusies, lai padirstos. Bet, nu, beigās iebrēcu viņam sejā, lai beidz uz manis kliegt un viņš atšuvās. Viss chill. Tad nelāgi ilgā pauze turpinājās, līdz bija jau pavisam tumšs, uz skatuves iedegās gaismeles un savu uzstāšanos sāka viena no manām feiv grupām – Muse. Zinu, ka daudzi čīkst, ka viņi mainījušies un komercializējušies, bet taisnību sakot, man pie vienas vietas, patīk viņu mūzika, patīk Metjū balss, kāda starpība, kur viņi pelna naudu? Nu, labi, tvailaits ir zemisks variants, bet, nu, ne jau man no tā kas mainās. Izdziedājos līdz sirds dziļumiem un, izlēkājos, iklaigājos un pat safilmēju šo un to no tās padarīšanas. Pilnīga laime iestājās, kad viņi sāka spēlēt Hysteria. Trūka tik vēl Stockholm Syndrome un es turpat uz vietas būtu no priekiem izkusis. Tālu no tā gan nebiju, jo karstums, par spīti tam, ka atradāmies zem klajas debess, bija neizturams. Nez cik cilvēki tur noģība?
Pēc Fonīša un Positivusa kādu laiku dzīvoju vieglā mākoņu segā, kavējoties atmiņās par tur piedzīvoto, tāpēc līdz jūlija pašām, pašām beigām neko ievērības cienīgu tā arī nepaveicu. Tik 31. jūlijā ar mademoiselle aizdevāmies uz Dinamo Rīgas pasākumu, kurš slēpās zem nosaukuma – Hokeja Galvaspilsētas Atklāšana. Safočējos tur ar hokejistiem, notestēju, tolaik jauno un vēl pārdošanā neizlaisto, Aldara Dinamo alu, kurš garšoja savādi, jo bija silts un atšālējies. Taisnību sakot gan arī, kad viņš nonāca pārdošanā, mans viedoklis neko daudz neuzlabojās. Nez, nav nekāds specially labs tas alus. Vismaz manai gaumei nekas mega nešķita. Bez hokejistiem un alus, pasākumā paklausījos vēl Dzelzs Vilku, tiku pie čupas visādu suvenīrfigņu(tai skaitā čupas ar nozīmītēm) un palidinājos ar gaisa balonu. Žēl, ka neparāva līdz mājām.

Augusts bija pagalam mierīgs mēnesis. Šad un tad braucu pieskatīt mājaslapu, kuru, ja vajag, varu saukt par savu darbu, kaut īstenībā skaitos bezdarbnieks un esmu darba meklējumos. Atkal. Sanāca vēl aizbraukt līdz Aldarim pēc 2 glāžu komplektiem un pasmieties par Zāģeru ielu. Tik mēneša izskaņā, 27. augustā devāmies uz Lilasti svinēt Ievas 20. jubileju uz šīs zemes. Neko nepušķojot, es tur tā kārtīgi atpūtos, proti, sadzēros un visiem kritu uz nerviem. The usual. Daudz laimes Ievai, haha! Piedod.

1.  septembrī, kā pieklājīgs puika, devos uz skolu. Tur bija garlaicīgi.
4. septembris bija Baltā nakts. Kopā ar mademoiselle, Rūdi un Ingu devāmies uz centru. Apstaigājām šādas un tādas vietas, pat līdz Andrejsalai aizklīdām. Protams, ka visi ceļi ved uz McDonalds. 6. septembrī tikos ar Bizunčiku un kopistiski tīrījām sēnes. Diezgan episki, bet bija fun. Nez kad tā miesa atkal atceļos uz šiem platuma grādiem?
10. septembrī atvadījos no sava bērnības drauga. Kā jau ierasts, domas par to, ka vajadzēja pavadīt vairāk laika ar to cilvēku, lai viņu pazītu labāk, neizpalika. R.I.P., Ivar.
24. datumā devāmies uz Inčukalnu atzīmēt Dārtas 18.  Vispār jau pasākums nebija nemaz tik peļams. Katrā ziņā, bija labāk kā biju gaidījis. Tā teikt, man pat nebesīja viss un visi.

Arī oktobri es iesāku ar došanos uz skolu. Tici vai nē, atkal nekas mega interesants nenotika. Savādi, ne? Pārējais oktobris aizritēja diezgan mierīgi. Šad un tad padzīvojos Vecrīgā. Sanāca arī no rīta pamosties nemājās, sanāca arī, pa ilgiem laikiem, sadzirdīt kādu citu, viss kā nākas. 15. oktobrī devos uz Gustavo koncertu Arēnā Rīga. Koncerts bija negaidīti labs. Kā konstatēju pēc koncerta, nekad nebiju domājis, ka pazaudēšu balsi hiphopa koncertā. Visu cieņu Gustiņam. BTD piedzīvoja savu comeback ar Zāģa parodijas video, kurš sevi attaisnojas godam, proti, tautai patika. Tā arī BTD sagaidīja savu 2 gadu jubileju. Sum, sum!

Novembra sākums iezīmējās ar jaukiem ciemiņiem no Zviedrijas. Magnus ar savu sievu ieradās šaizemē. Tā nu kopā ar viņiem abiem, Ievu, Alisi un Elīnu devāmies uz MadHouse, kur pavadījāms jauku vakaru. Tovakar arī radās idejas,  par kuru nav jēgas neko rakstīt, kamēr nav realizējusies, bet, ja viss notiks kā plānots, maybe, ja atcerēšos, došu par to ziņu arī šeit.
Novembrī atsākās biljarda spēlēšana ik pa laikam. Sporta veids, kuru biju pametis novārtā gadiem ilgi. Daaaaamn, I suck at it now. Novembrī man sāka piemesties nedaudz skušnais garīgais, kas bija apzīmejams kā „Kavēta Rudens Depresija”. 19. novembrī devāmies uz Ikšķili, lai atzīmētu 18. dzimumdienu Agnesei un manam brotha-from-anotha-motha Tizlajam. Pasākums bija jautrs un, manuprāt, izdevies. Bija danči, bija degoši dzērieni, skaļa mūzika un daudz citas lietas, kuras lai paliek starp tiem, kuri tur bija.

Decembris, mans visvairāk nīstais mēnesis jau kuro gadu pēc kārtas. Savu dzimšanas dienu pavadīju, cik iespējams, ārpus radara. Draugos negāju, nevienam nezvanīju/nerakstīju un tā. Ar mademoiselle aizdevāmies uz kino un pēcāk nedaudz pasēdējām pie manis. Manu ārpus radara palikšanu, protams, apgrūtināja draudzīgais portāls, kur daži labi pamanījās iemest manā viesu grāmatā „no sirds dziļumiem” nākošo „Apsveicu. J”, kuru, manuprāt draugos vajadzētu ieviest kā pogu sākumlapā. Ieķeksē jubilārus, kuri tev nepiš un uzspied pogu „apsveikt” un viņiem automātiski viesu grāmatās no tevis parādīsies ieraksts „Apsveicu. J” Labi, ko nu par to. Paldies tiem, kuri mācēja uzrakstīt vairāk par vienu vārdu un pat tiem, kuri atsūtīja vēstules. Vismaz dažiem, maybe, esmu vairāk kā 4 sekunžu gadā, vērts. Paldies arī tiem, kuri apsveica citādos veidos.
Pateicoties R3Ģ 12.B klasei, es tiku pie iespējas apmeklēt Prāta Vētras koncertu Arēnā Rīga. Tikām pašā priekšā, piedabūjam Mihelsonu vairākas reizes, uz mums skatoties, sasmaidīties, sataisījam smieklīgu situāciju ar Viļumu un arī ar Kauperu dažas jaukas situācijas sanāca. Es, protams, izcēlos nedaudz klusākā brītiņā nobļaujoties „Renār, dod pieci”, ko arī dabūju. Air-five *snap*. Koncerts, protams, bija awesome. It īpaši, laikam, tāpēc, ka visi gabali zināmi un jau iemīļoti. Nu, labi, ne visi, na Zare nebiju dzirdējis, bet turpat uz vietas jau piedziedājums bija rokā…t.i. galvā. Es pat nezinu, kā lai vēl apstāsta to, kā bija. Bija effing forši, kā jau ar Prāta Vētru sagaidāms.
Neilgi pirms savas ārpus radara pavadītās vārda dienas, aizvedu mademoiselle uz Garciemu ziemā. Izdzērām tur šampi un pavazājāmies pa sniegoto, kluso Garciemu un Garciema jūras krastu. Ziemassvētkus pavadīju mājās pie datora. Nepierasti, bet, laikam, ka tā pat vajadzēja. Daudzas lietas šogad ir mainījušās un dažas pateiktās vai nepateiktās lietas pamainīja manu skatījumu uz šo un to.

Tā nu esmu nonācis līdz šim vakaram. Šobrīd ir jau 23:47. Nobeigšu šo rakstu, iemetīšu blogā, moš, piemetīšu klāt kādu bildīti or smth un tad redzēs, ko darīšu tālāk. Vajadzēs paprovēt izgulēties kaut nedaudz. Šajā mājā brīvdienās gan tas ir diezgan neiespējami, bet, nu, cerams. Jāizguļas, lai varu sagaidīt to vienpadsmito gadu. Šogad atkal sagaidīšana notiks, kā izskatās, pie Agneses. Līdz pat šodienas pusdienlaikam nebija skaidri zināms, kas un, kā notiks. Atkal būsim pie Agneses, tik šoreiz izskatās, ka nedaudz pamainītākā sastāvā.

Sarezumējot šo, teju aizgājušo, 2010. gadu, jāsecina, ka gājis man ir labāk kā iepriekšējā gadā. Tas priecē, bet still no uzskata, ka esmu laimīgs, vai vismaz, apmierināts ar dzīvi, esmu tālu. Cerams, ka 11. gads, ja nebūs gana veiksmīgs, lai sasniegtu to apmierinātību, tad, vismaz, palīdzēs man gada beigās ar prieku teikt, ka ir vēl labāk, nekā pirms gada. To sev arī novēlu.
Un Tev, kas nezkādu iemeslu pēc šo lasa teikšu novēlējumu tādu, kā savā koncertā teica Gustiņš. Novēlu, lai Tev piepildās tas, ko tu sev novēli. Bet, nu, tā, patiešām, novēli. Nevis tā vienkārsi – O, es sev novēlu jaunas zeķes!-, bet tā, patiešām, novēli. Lai tas piepildās 2011! Peace Out un patīkamu 2011. gadu!