Šigitī Švāg, Wac in da Bāg

Čau mazie un lielie, kā arī vidējie! Kādu gadsimtu vai nedaudz mazāk te nekas nav tapis, so izdomāju, ka varētu kaut ko ievervelēt, lai tiem 7 cilvēkiem, kuri šeit iegriezās aizaizvakar, vienam, kurš aizvakar un vienam, kurš vakar, būtu ko palasīt, ja viņi te iekāptu atkal.

Ja nu kādam ir interese, es esmu puslīdz dzīvs, neesmu nedz ticis iesēdināts aiz restēm, nedz ieslēgts baltajā namā iekš madračiem izrotātas istabiņas, kaut gan tas otrais variants uz kādu laiku būtu visai jauks. Vismaz varētu izgulēties…kaut uz griestiem.
Ik pa laikam uzcepu kādu viģiku, kas aplūkojams iekš mana superāsomviduvējišvakā YT čanela, uz kuru var aizdoties spiežot podziņu, kurai vajadzētu atrasties pa labi no šī raksta. Ja tur tādas nav, tad jāiet uz bloga sākumlapu un tur viņai jābūt, kā jau minēju, labajā pusē. Izskatās gan, ka nāksies to video padarīšanu uz nenoteiktu laiku nopauzēt. Kādēļ, tu jautāsi, mans dārgais draugs? Tādēļ, ka manā nenormāli krutajā video montēšanas studijā(manā istabā) esošais nenormāli krutais montēšanas dators ir tik vārgs un oldskūlīgs, ka ir atteicies ar mani sadarboties, ja piedāvāju tam montēt ko garāku par minūti. Ar mocībām izspiedu no tā 1:20 garu video. Bet tas vēl nav viss. Otrs iemesls manai videomeikinga pauzei, šķiet, ir tas, ka man ir neliela radošuma klīniskā nāve. Tb, par cik es zinu, ka nespēju uzcept nekādu normālu apmēru video, jo tie minūtīgie video nedrīkst būt arī pārbāzti ar efektiem, citādi kompis draud pārvērsties par itāļu svecītēm un eksplodēt. Nu, jā. Par cik man ir apziņa, ka neko normālu u un kaut nedaudz krutu uzcept nesanāk, mans prāts ir pieradis pie domas, ka nevajag neko jaunu štukot, so viņš ir aizbraucis uz Bahamām. One Bahama-mama. Easy on Bahama, hurry with the mama. Cik ilga tā pauze būs? Dunno. Moš jau pavisam drīz uzcepšu atkal kaut ko minūtīgu, moš iežurkošos kādā svešā miteklī un/vai pie kāda sveša datora un uzmeikošu kaut ko normālāku, ooooor sākšu par to visu domāt tik tad, kad notiks tāds brīnums un visas planētas sastāsies man labvēlīgā stāvoklī, notiks kaut kāds afigennais The Secret prikols(kurā es nepiedalīšos) un es tikšu pie jauna un kūlāka PC.
Vienīgi, moš, kaut kādas bilžveidīgas izdarības no manas puses varētu uzpeldēt, jo tās vēl kompis spēj pavilkt. Amazing, I know. Ja nu kas, tas viss ir/būs aplūkojams caur manu, teorētiski, nesen izveidoto Fanpeidžu, kurš slēpjas iekš http://ej.uz/fanpage. Daži mēdz čīkstēt un aizrādīt, ka tas links mēdz nestrādāt. Well, ja nestrādā, iesperiet tam, ja arī tas nelīdz, var vienkārši mēģināt ieparkoties iekš Feisbuka(ir kāds, kurš tur arī nav piereģistrējies?)un augšpusē meklēšanā ierakstīt – MirrorBoy Makes Stuff. Diezgan amazing izdoma man, I know.

Tām, par cik neviens mani neaicina kaut kur doties un dzert tēju vai ko citu, man vairs, laikam, nav nekā cita, ko pastāstīt.
Bija patīkami parakstīt bezpriģeli. Tiksimies nākamreiz, kad man uznāks tāda pat vēlme. Uz atvadām piedāvāju bildi, kurai piesaistu jautājumu – KUR VAR PIETEIKTIES UZ ŠITO DARBU?! Srsly, es gribu pieteikties, es to darbu pildītu, kaut par brīvu!
Peace out!

Best Job Evah

P.S. Ja nu kāds neatpazina, tā pa labi ir slapja Keitija…ghlkljlkljlkkjjkdroool…

Divdesmit-Desmit

Hey you, guttersluts and bubblebutts! Tā stipri sen te nekas nav ticis atjaunināts, tāpēc izdomāju, ka, par spīti tam, ka te, diezgan droši, ka neviens vairs nemēdz ielūkoties, vajadzētu patirināt putekļus un kaut ko ietapināt. Par cik ir 30. Decembra beigu daļa(pašlaik 22:14), tad radās ideja, ka vajadzētu sabīdīt mazu gada rezumē, tāpat kā 09. beigās.  Tad nu paķer savu tējas, kafijas vai kaut urīna krūzi, uzkurbulē mūziku(ja nav ko klausīties, uzmet to, ko, cerams, neaizmirsīšu iemest raksta sākumā) un sagatavojies papeldēties nelielā atskatā uz manu 2010. gadu.

1. Janvāris tika sagaidīts Agneses mājās. Nelielā kompānija radīja tādu mierīga gada iesākuma fīlingu. Kaucām karaoki, ēdām visādus gardumus, paplunčājāmies kublā un tādā garā. Ja tā padomā, tad tā, kā gadu iesāku, tā arī pavadīju. T.i. nelielā paziņu lokā un mierīgi.
No janvāra arī diez ko vairāk nav nekas iespiedies atmiņā. Sacepām kādu video priekš BTD un tā.

Februāris man, mostly, iezīmējās ar to, ka, beidzot, tiku pie darba. Lai gan vēlāk sapratu, ka tāda veida darbs pilnīgi un galīgi nav priekš manis, jo, biju gatavs tur, teju vai pakārties. Neatkarīgi no stiprajām antipātijām pret to darbu, vilkos katru rītu uz turieni pa tumsu, atsēdēju savas dafiga stundas un tad vilkos atpakaļ atkal pa tumsu. Ar savu februāra algu veicu savus pirmos pirkumus Ībejā. Tā nu sanāca, ka darbs paņēma visu manu laiku, jo strādāju piecas dienas nedēļā, no rīta līdz vakaram un nedēļas nogalēs vienkārši nīdu visu/centos izgulēties.

Marts arī darbiem aizkrauts. Atsēdēšana manā „ofisā” bija mana ikdiena. Pusdienlaikus gaidīju kā ubags siltumu un/vai ēdienu, jo tad uz to stundu(es gan mēdzu čītot vazāties apkārt divas stundas) varēju paostīt svaigu gaisu, kaut ko uzēst un pavazāties. Martā gan tā vazāšanās still bija neizturama, jo ārā plosījās smagie mīnus grādi, kas kustēšanos ārpasaulē padarīja par sava veida izdzīvošanas šovu. Sniegs sāka atkāpties tikai, ja nemaldos, marta pēdējā nedēļā. Martā arī sagaidīju gadu kopā ar savu mademoiselle. Best wishes to ya, hun!

Aprīlis jau bija kas acij tīkamāks, jo, kā zināms, esmu pilnīgs un galīgs ziemas, aukstuma un visādu citādu tamlīdzīgu čerņu nīdējs. Pavīdēja saule un es varētu samelot, bet šķiet, ka jau aprīlī sāku uz/no darba braukāt ar veļļuku, kas manus sačītotos pusdienlaikus padarīja vēl foršākus. Darba dēļ arī BTD, cik atceros, baigi bija iebremzējies, jo visu nedēļu novergojot, nedēļas nogalē vēl kaut kur tālu vilkties un visu dienu domāt idejas, filmēt un pēcāk montēt visu cauru nakti, nebija tas, ko vēlējos.

Maijā jau , protams, viss bija vēl saulaināks. To rakstot, tā vien šķiet, ka varētu tagad pavērt žalūzijas un palūkoties ārā pa logu, bet tur ir tas, ko man labpatīkas saukt par pizģec. Tautās pazīstams kā sniegs. So, jā, ārā nelīdīšu. No way. Maijā veļļuka prieki bija ++, jo parastā veļļuka vietā uz darbu jau minos ar savu iksiņu, kuram gan veltīt laiku un pacietību, sanāca mazāk, kā biju cerējis. 14. Maijā, dienā, kad Latvijas hokeja izlase pakāsa Zviedrijas hokeja izlasei, es iegādājos savu Apple draudziņu, kuru vēl līdz pat šai dienai uzskatu par savu, pagaidām, labāko pirkumu. Tā spēļmantiņa man uzlaboja gājienus/braucienus uz/no darba, uz/no centra, palīdzēja un palīdz joprojām vakaros saldāk iemigt un, kas tolaik bija svarīgākais, palīdzēja man izvilkt nejēdzīgi lēni tekošās darbalaika stundas. Tā vien šķiet, ka maija mēnesī man pat nedaudz patika atrasties darbā. Wi-fi un tā.

Jūnijs, vasaras sākums. Pirmais jūnijs bija diena, kurā mans darba līgums tika oficiāli nonīcināts un es atkal kļuvu par nekam nederīgu sabiedrības parazītu, bet tolaik tas bija vienalga. Nauda man bija, nopirku sev kameru, lai varu sākt regulārāk iemūžināt savu dzīvi, pareizāk, notikumus tajā. Sākās braukāšanas uz Garciemu. You know, saule, jūra un tādā garā. 17. Jūnijā kopā ar Tizlo un Agnesi apmeklējām Groduma piemiņas pasākumu. Tas arī iezīmējās kā pirmais pasākums, kuru iemūžināju ar savu kameru. 18. Jūnijā vidusskolas gaitas piebeidza Zigis. Liels puika, bārdiņu atlaidis(uz izlaidumu noskuvās, viss čotka). 21. Jūnijs šajā gadā iezīmējās ar dienu, kad tika atklāts vai, tā teikt, „palaists gaisā” Radio101. Mēneša noslēgums, kā ierasts, iezīmējas ar latvju svētkiem – Jāņiem. Šogad gan tie bija tādi, kādi bija, bet still it was fun while it lasted.

Jūlijs iesākās ar to, ka 1. datumā kopā ar mademoiselle, Ievu un Alisi aizbraucāmies uz Garciemu. Rūdis arī būtu braucis bet viņam bija htššš…I mean…jāvaktē suns. Lai nu tā būtu. Alise mūs, kā jau tas ierasts, uzmeta pirmajā vakarā un aizbrauca prom. Es par to, gandrīz dabūju pa muti no lecīga urāla, bet, lai arī cik tas smieklīgi būtu vai nebūtu, mana seja saglabāja savu formu, manu neeksistējošo nervu dēļ. Proti, brīdī kar urāls centās mani iebiedēt ar māņkustību, kura imitē atvēzēšanos sitienam, manī nenoraustījās ne molekula, līdz ar ko viņa galvas apvidū notika kaut kāds klikšķis un viņš atšuvās. Haha, mani nervi ir forši! 4. jūlijā es tiku pie elektriskās gičas. Lietotas pagales gan, bet priekš tādas mājās pasēdēšanas un paniekošanās, ar kādu nodarbojos es, baigi labi der.  9. – 11. Jūlijā kopā ar mademoiselle devāmies uz FonoFestu. Nebūtu turp devušies, ja vien es ar savu dziedātprasmi nebūtu novinnējis divus ielūgumus. Un labi vien ir, ka novinnēju. Tiku paklausīties visādus bandus dzīvajā, to skaitā Laime Pilnīga, Dzelzs Vilks, Satelīti, Astronauti, pat Transleiteris tur pagorījās un uzcepināja baigo izlēkāšanos. Nu, karoč, labas mūzikas tur netrūka, bija arī nejēdzīgais gājiens līdz Cēsīm, peldēšanās Āraišu ezerā, daudz jautru, pazīstamu un jauniepazītu cilvēku, kā arī ballēšanās. Ja zvaigznes sastāsies pareizi un man tāda iespēja nebūs laupīta, nākamgad OBLIGĀTI jābrauc atkal! Pēc Fonīša nepagāja diez ko ilgs laiks un bija klāt 16. jūlijs, kad devos uz Salacgrīvu, kur norisinājās Positivus’10. Atkal laiks pavadīts pa pirmo. Jāatzīstas gan, ka pirmais vakars ir biezā miglā tīts, bet zinu, ka uz Unkle tiku un pat izlauzos līdz pašai priekšai. Heaven laikā, teju vai paģību(no priekiem, nevis no miglas). Nākamajā dienā ar visu kompāniju devāmies veikt otrās dienas pirkumus, kas nozīmē, ka tika iegādāts daudz ūdens, viegls ēdiens un uzpilde, lai ballīte turpinātos. Otro vakaru gan biju sev nosolījies pavadīt skaidrās debesīs, ko arī paveicu. Pēcpusdienā tiku pie Saldējuma kokčika on da house(paldies Sanijai, Robertam un Kitijai). Nu, nebija on da house, dabūju tāpēc, ka iedevu Robertam košļeni pēc pusdienu pārtraukuma, haha! Kad vakars sāka lēni tuvoties, savas uzstāšanās sāka arvien labāki bandi. Pirmo reizi dzirdēju ASIWYFA, kas izrādījās patīkams pārsteigums ar rižo priekšgalā. Tad iežurkojos pūlī uz Scissor Sisters. Biju pārsteigts, ka plānotās vienas dziesmas(I don’t Fell Like Dancing) vietā zināju kādas 4 vismaz. Šamie nokapāja godam. Pēc Scissor Sisteriem bija kaitinoša ilga pauze, kuras laikā, teju ievilku vienam latvju jauneklim, kuram elpa nesa pēc promilēm tik ļoti, ka baidījos apreibt no tās vien, un, protams, tad jau varonim drosme sakāpusies, lai padirstos. Bet, nu, beigās iebrēcu viņam sejā, lai beidz uz manis kliegt un viņš atšuvās. Viss chill. Tad nelāgi ilgā pauze turpinājās, līdz bija jau pavisam tumšs, uz skatuves iedegās gaismeles un savu uzstāšanos sāka viena no manām feiv grupām – Muse. Zinu, ka daudzi čīkst, ka viņi mainījušies un komercializējušies, bet taisnību sakot, man pie vienas vietas, patīk viņu mūzika, patīk Metjū balss, kāda starpība, kur viņi pelna naudu? Nu, labi, tvailaits ir zemisks variants, bet, nu, ne jau man no tā kas mainās. Izdziedājos līdz sirds dziļumiem un, izlēkājos, iklaigājos un pat safilmēju šo un to no tās padarīšanas. Pilnīga laime iestājās, kad viņi sāka spēlēt Hysteria. Trūka tik vēl Stockholm Syndrome un es turpat uz vietas būtu no priekiem izkusis. Tālu no tā gan nebiju, jo karstums, par spīti tam, ka atradāmies zem klajas debess, bija neizturams. Nez cik cilvēki tur noģība?
Pēc Fonīša un Positivusa kādu laiku dzīvoju vieglā mākoņu segā, kavējoties atmiņās par tur piedzīvoto, tāpēc līdz jūlija pašām, pašām beigām neko ievērības cienīgu tā arī nepaveicu. Tik 31. jūlijā ar mademoiselle aizdevāmies uz Dinamo Rīgas pasākumu, kurš slēpās zem nosaukuma – Hokeja Galvaspilsētas Atklāšana. Safočējos tur ar hokejistiem, notestēju, tolaik jauno un vēl pārdošanā neizlaisto, Aldara Dinamo alu, kurš garšoja savādi, jo bija silts un atšālējies. Taisnību sakot gan arī, kad viņš nonāca pārdošanā, mans viedoklis neko daudz neuzlabojās. Nez, nav nekāds specially labs tas alus. Vismaz manai gaumei nekas mega nešķita. Bez hokejistiem un alus, pasākumā paklausījos vēl Dzelzs Vilku, tiku pie čupas visādu suvenīrfigņu(tai skaitā čupas ar nozīmītēm) un palidinājos ar gaisa balonu. Žēl, ka neparāva līdz mājām.

Augusts bija pagalam mierīgs mēnesis. Šad un tad braucu pieskatīt mājaslapu, kuru, ja vajag, varu saukt par savu darbu, kaut īstenībā skaitos bezdarbnieks un esmu darba meklējumos. Atkal. Sanāca vēl aizbraukt līdz Aldarim pēc 2 glāžu komplektiem un pasmieties par Zāģeru ielu. Tik mēneša izskaņā, 27. augustā devāmies uz Lilasti svinēt Ievas 20. jubileju uz šīs zemes. Neko nepušķojot, es tur tā kārtīgi atpūtos, proti, sadzēros un visiem kritu uz nerviem. The usual. Daudz laimes Ievai, haha! Piedod.

1.  septembrī, kā pieklājīgs puika, devos uz skolu. Tur bija garlaicīgi.
4. septembris bija Baltā nakts. Kopā ar mademoiselle, Rūdi un Ingu devāmies uz centru. Apstaigājām šādas un tādas vietas, pat līdz Andrejsalai aizklīdām. Protams, ka visi ceļi ved uz McDonalds. 6. septembrī tikos ar Bizunčiku un kopistiski tīrījām sēnes. Diezgan episki, bet bija fun. Nez kad tā miesa atkal atceļos uz šiem platuma grādiem?
10. septembrī atvadījos no sava bērnības drauga. Kā jau ierasts, domas par to, ka vajadzēja pavadīt vairāk laika ar to cilvēku, lai viņu pazītu labāk, neizpalika. R.I.P., Ivar.
24. datumā devāmies uz Inčukalnu atzīmēt Dārtas 18.  Vispār jau pasākums nebija nemaz tik peļams. Katrā ziņā, bija labāk kā biju gaidījis. Tā teikt, man pat nebesīja viss un visi.

Arī oktobri es iesāku ar došanos uz skolu. Tici vai nē, atkal nekas mega interesants nenotika. Savādi, ne? Pārējais oktobris aizritēja diezgan mierīgi. Šad un tad padzīvojos Vecrīgā. Sanāca arī no rīta pamosties nemājās, sanāca arī, pa ilgiem laikiem, sadzirdīt kādu citu, viss kā nākas. 15. oktobrī devos uz Gustavo koncertu Arēnā Rīga. Koncerts bija negaidīti labs. Kā konstatēju pēc koncerta, nekad nebiju domājis, ka pazaudēšu balsi hiphopa koncertā. Visu cieņu Gustiņam. BTD piedzīvoja savu comeback ar Zāģa parodijas video, kurš sevi attaisnojas godam, proti, tautai patika. Tā arī BTD sagaidīja savu 2 gadu jubileju. Sum, sum!

Novembra sākums iezīmējās ar jaukiem ciemiņiem no Zviedrijas. Magnus ar savu sievu ieradās šaizemē. Tā nu kopā ar viņiem abiem, Ievu, Alisi un Elīnu devāmies uz MadHouse, kur pavadījāms jauku vakaru. Tovakar arī radās idejas,  par kuru nav jēgas neko rakstīt, kamēr nav realizējusies, bet, ja viss notiks kā plānots, maybe, ja atcerēšos, došu par to ziņu arī šeit.
Novembrī atsākās biljarda spēlēšana ik pa laikam. Sporta veids, kuru biju pametis novārtā gadiem ilgi. Daaaaamn, I suck at it now. Novembrī man sāka piemesties nedaudz skušnais garīgais, kas bija apzīmejams kā „Kavēta Rudens Depresija”. 19. novembrī devāmies uz Ikšķili, lai atzīmētu 18. dzimumdienu Agnesei un manam brotha-from-anotha-motha Tizlajam. Pasākums bija jautrs un, manuprāt, izdevies. Bija danči, bija degoši dzērieni, skaļa mūzika un daudz citas lietas, kuras lai paliek starp tiem, kuri tur bija.

Decembris, mans visvairāk nīstais mēnesis jau kuro gadu pēc kārtas. Savu dzimšanas dienu pavadīju, cik iespējams, ārpus radara. Draugos negāju, nevienam nezvanīju/nerakstīju un tā. Ar mademoiselle aizdevāmies uz kino un pēcāk nedaudz pasēdējām pie manis. Manu ārpus radara palikšanu, protams, apgrūtināja draudzīgais portāls, kur daži labi pamanījās iemest manā viesu grāmatā „no sirds dziļumiem” nākošo „Apsveicu. J”, kuru, manuprāt draugos vajadzētu ieviest kā pogu sākumlapā. Ieķeksē jubilārus, kuri tev nepiš un uzspied pogu „apsveikt” un viņiem automātiski viesu grāmatās no tevis parādīsies ieraksts „Apsveicu. J” Labi, ko nu par to. Paldies tiem, kuri mācēja uzrakstīt vairāk par vienu vārdu un pat tiem, kuri atsūtīja vēstules. Vismaz dažiem, maybe, esmu vairāk kā 4 sekunžu gadā, vērts. Paldies arī tiem, kuri apsveica citādos veidos.
Pateicoties R3Ģ 12.B klasei, es tiku pie iespējas apmeklēt Prāta Vētras koncertu Arēnā Rīga. Tikām pašā priekšā, piedabūjam Mihelsonu vairākas reizes, uz mums skatoties, sasmaidīties, sataisījam smieklīgu situāciju ar Viļumu un arī ar Kauperu dažas jaukas situācijas sanāca. Es, protams, izcēlos nedaudz klusākā brītiņā nobļaujoties „Renār, dod pieci”, ko arī dabūju. Air-five *snap*. Koncerts, protams, bija awesome. It īpaši, laikam, tāpēc, ka visi gabali zināmi un jau iemīļoti. Nu, labi, ne visi, na Zare nebiju dzirdējis, bet turpat uz vietas jau piedziedājums bija rokā…t.i. galvā. Es pat nezinu, kā lai vēl apstāsta to, kā bija. Bija effing forši, kā jau ar Prāta Vētru sagaidāms.
Neilgi pirms savas ārpus radara pavadītās vārda dienas, aizvedu mademoiselle uz Garciemu ziemā. Izdzērām tur šampi un pavazājāmies pa sniegoto, kluso Garciemu un Garciema jūras krastu. Ziemassvētkus pavadīju mājās pie datora. Nepierasti, bet, laikam, ka tā pat vajadzēja. Daudzas lietas šogad ir mainījušās un dažas pateiktās vai nepateiktās lietas pamainīja manu skatījumu uz šo un to.

Tā nu esmu nonācis līdz šim vakaram. Šobrīd ir jau 23:47. Nobeigšu šo rakstu, iemetīšu blogā, moš, piemetīšu klāt kādu bildīti or smth un tad redzēs, ko darīšu tālāk. Vajadzēs paprovēt izgulēties kaut nedaudz. Šajā mājā brīvdienās gan tas ir diezgan neiespējami, bet, nu, cerams. Jāizguļas, lai varu sagaidīt to vienpadsmito gadu. Šogad atkal sagaidīšana notiks, kā izskatās, pie Agneses. Līdz pat šodienas pusdienlaikam nebija skaidri zināms, kas un, kā notiks. Atkal būsim pie Agneses, tik šoreiz izskatās, ka nedaudz pamainītākā sastāvā.

Sarezumējot šo, teju aizgājušo, 2010. gadu, jāsecina, ka gājis man ir labāk kā iepriekšējā gadā. Tas priecē, bet still no uzskata, ka esmu laimīgs, vai vismaz, apmierināts ar dzīvi, esmu tālu. Cerams, ka 11. gads, ja nebūs gana veiksmīgs, lai sasniegtu to apmierinātību, tad, vismaz, palīdzēs man gada beigās ar prieku teikt, ka ir vēl labāk, nekā pirms gada. To sev arī novēlu.
Un Tev, kas nezkādu iemeslu pēc šo lasa teikšu novēlējumu tādu, kā savā koncertā teica Gustiņš. Novēlu, lai Tev piepildās tas, ko tu sev novēli. Bet, nu, tā, patiešām, novēli. Nevis tā vienkārsi – O, es sev novēlu jaunas zeķes!-, bet tā, patiešām, novēli. Lai tas piepildās 2011! Peace Out un patīkamu 2011. gadu!

Boom, Boom, Boom

Neko daudz nerakstīšu. Vienkārši jūtu pienākumu te dot kaut kādas ziņas par sevi, lai gan neuzskatu, ka ir kas mega stāstāms…yet un arīdzam tādēļ, ka dažs labs čīkst, lai kaut ko ierakstu.

Anyhow, jūsu zināšanai, esmu dzīvs, cik nu to, ko es daru, var saukt par dzīvošanu. Drīzāk, esmu eksistējošs. Jau kādas divas nedēļas katru dienu dzeru kakao vienkārši tāpēc, ka man garšo un tāpēc, ka kakao’s are cool. Angliski vispār ir tāds kakao dzēriens, jeb viņiem viss ir zem hot čoklet? Dunno. Anyhoozle, šodien ir kas darāms, kas, iespējams, nesīs kaut kādus augļus video ražīguma jomā. Ja nu kāds palaidis garām, manā YT kanālā(labajā malā ir jābūt poģelei uz to) ir šis un tas jauns, atkarībā no tā, vai esi tur bijis un, kad tur esi pabijis pēdējo reizi. Kā jau dažs te centās nospamot, es 15. oktobrī došos uz Arēnu pačolēt Gustavo koncertu. Baigi gaidu. Par cik uz Prātniekiem, šķiet, man nespīd tikt, tad mierināšu savu muzikālo dzirdi ar Gustavo, kuram, most likely, vismaz uz vienu dziesmu piedziedās arī Renāriņš. Nu, tas, kurš Kaupers.

Ja godīgi, man baigi gribas…umm…uz to one special place, tāpēc es vairs neko nerakstīšu, bet tā vietā atstāšu jūs paskatīties uz vienu no maniem trim mīļākajiem sieviešiem šajā pasaulē. Gaidu jauno klipu, jo fave gabals no visa albuma, plus vēl jāatzīst, ka vismaz stillos izskatās, ka viņa atkal izskatās nevis pārmocīti seksīga, bet gan vienkārši jauka un skaista. Just the way I love her. Davai, čau, Mūā(tas ir kā mcā, tik ar fīlingu) un Peace out!

Bulšita Suflē

Čāu! Nosaukumam gan nav pilnīgi nekāda sakara ar to, ko es šeit rakstīšu, kaut gan es nezinu, par ko rakstīšu. Taču esmu pretty sure, ka ne par bulšita suflē.

Tā nu ir sagadījies, ka pēdējais ieraksts šeit tapis 30. jūlijā. Smieklīi bez gala un malas, or not. Neesmu īsti drošs. Zinu tik to, ka, vismaz šovakar, te ir atvēries logs un ienāk(jā, ar kājiņām) svaigs gaiss.

Kāpēc tik ilgi nebiju rakstījis? Hmm, mostly, tāpēc, ka man nav bijis par ko rakstīt. Būtu bijis lielumliels ieraksts par manām vasaras izvirtībām, bēēēt tas izpalika, jo man ir foto/video kamera, kura iemūžināja manus vasaras piedzīvojumus tā, ka beigās iznāca mans Summertime video. Tas, starp citu, ir aplūkojams manā YT kanālā, kurā iespējams nokļūt spiežot uz atbilstošās pogas labajā pusē, tur, kur ir visāda spaidāmpoģeles!
Atgriežoties pie manas taisnošanās, man nebija par ko rakstīt, jo katru dienu rakstīt par to, kā no rīta pamodos, apēdu brokastis un skatījos YT video, nebūtu diezko awesomely super fantastic, imo.  Un nu visam tam pa virsu kā tāds šokolādes uzlējums, bija tas, ka man bija gluži vienkārši slinkums sēdēt un rakstīt sūdu. Arī tagad es daru to pašu, bēt tagad man gribās rakstīt sūdu, so buzzoff!

Pāris stundas atpakaļ sanāca iTunēs izdarīt tādu pigoru, ka, nevis palaidās kāds noteikts pleilists, bet ar Dj Shuffle palīdzību spēlējas visa mūzika, kas manā kompī atrodama. Kad sāka skanēt Nirvana, sapratu, cik sen to neesmu klausījies, tas pats ar Metallicu. Nostaļģiskais vakars? Not really, bet mūzika gan patīkama. Still gan palieku pie tā, ka mani šābrīža trīs Top klausāmie albumi ir Linkin Park – A Thousand Suns, Weezer – Hurley un Katy Perry – Teenage Dream.  Jā, jā, zinu, smiekliņš par trešo, bet fuck that, man tas albums, patiešām patīk un, ne jau tik tāpēc, ka  man patīk Keitija(a moment to drool). Anyhow, visi trīs albumi ir ieparkoti manā Apple draudziņā un kurbulējas uz riņķi.

Vakar man uznāca baigā vēlme parunāties ar kameru. Tā rezultātā, pa ilgiem laikiem tapa vloggity, kuru, ja nepiemirsīšu, piemetīšu ieraksta beigās. Ja nu aizmirstu, tas atrodams turpat, kur Summertime video. Vēl es vakar veicu nelielus sagatavošanās darbus, lai šodien, ar cerību, ka nelīs lietus, dotos ārā un paveiktu kaut ko nejēdzīgu. Tad jau redzēs, kas no tā sanāks. Man gan vēl vajadzēs nedaudz piestrādāt pie tehniskās daļas, lai savienotu divas lietas kopā. Āij, karoč, es runāju sūdu, as usual, bet, nu, cerams, ka viss izdosies and stuff..and things…and things, and stuff.

Ā, btw, rudens tuvojas manām smadzenēm. Tas ir tāpēc, ka pagājušajā nedēļas nogalē aizbraucu līdz Garciemam un tur viss vēss un pelēcīgs, savācu savu maģi un pāris citas štelles, kā rezultātā radās tas fīlings, ka vasara beigusies. Ir jau nedaudz ar kavēšanos man tas fīlings, but still, not cool. Jo vēlāk viņš uzrodas, jo labāk. Labāk, lai neuzrodas nemaz, jo, līdz ar rudens fūīlingu, ja vien man nav daudz darāmā, man piemetas besis, rudens depresija or sauc to kā gribi. Ieslēdzas “manvissbesī…vēlvairākkāparasti” režīms un es pārvēršos par Hulkkretīnu of some sorts.

Labzi, man uznāca zajebs rakstīt vēl kaut ko, tāpēc šeit arī visu šito beigsim. Vismaz šai reizei. Tagad došos sameklēt kādu smuku Keitijas bildi, kuru ielikt beigās, līdz ar vloggity(jā, es atcerējos, afigenna, ne?), lai blogs izskatītos smukāks and stuff. Bet, nu, jā, talk to ya some other time. Bless your face! Peace out!

Un, jā, es aizkrāsoju to purnu uz viņas nagiem!

FF, PF, GC un citi zvēri

Mani dīda kaut kāda pienākuma sajūta šeit ik pa laikam iepirst ko jaunu. Par cik neesmu personāžs, kurš katru dienu dodas lekt ar izpletni, gumiju, braukt ar sacīkšu mašīnām, sērfot un tādā garā, man nav nenormāli aizraujošo stāstu par savu ikdienu. Rakstīt par savām domām, izjūtām un citiem zarnu izdalījumiem, parasti nemēdzu. Tā sanāk tik tad, kad kaut kas, patiešām, iekrājies un prasās izlikties uz virtuālā papīra. Tā nu mana pienākuma sajūta vainagojas ar kāda mazdebīla video iemešanu šeit vai kā tik pat nesvarīga iemūžināšanu man atvēlētajā interneta nostūrī. Šoreiz man nav nedz video, nedz kādas supersmieklīgas bildes, ko te iesviest, tāpēc izlēmu, ka vienkārši iemetīšu pāris linkus uz gabaliem, kuri man pēdējā laikā ir pieķērušies. Un, nē, tie nav kaut kādi jaunākie Chris’ShutYoMouthBitchOrIzGonHitCha’Brown vai Lady CooCoo-Ca-Choo gabali, daļa no tiem pat nav šogad ražoti, bet, nu, enjoy anyway!

Starp citu, numeroloģiskajai secībai šeit nav nekāda sakara ar dziesmas tīkamības pakāpi, metu viņas te tādā secībā, kādā man viņas uzrādījās iPodā.

1. Scissor Sisters – Fire With Fire – Viens no Positivus visspilgtāk atmiņā palikušajiem gabaliem, bet arī ārpus festa tai gabalā ir kas tāds, kas man baigi tīk.
2. The Naked and Famous – Young Blood – Noteikti mans un, domāju, ka ne tikai mans, šīs vasaras Time to Pretend. Skanējums ausīm šķiet tik pat episki tīkams, plus vēl kopā ar klipu ir vienkārši sjekas ausīm un acīm at the same time.
3. The Chemical Brothers – Swoon – Šitais atgādina ballēšanos FonoFestā iekš Dj telts. Arī Positivusā šitais tika smacēts, bet atmiņas paļube no Fonīša šitam gabalam kaut kā spēcīgākas.
4. Muse – Hysteria – Otrs no maniem trim Positivus spēcīgākajiem atmiņu glabātājiem. Viens no maniem mīļākajiem Muse gabaliem. Kad viņi šito sāka spēlēt…Ahh, es pat nevaru aprakstīt tās patīkamās emocijas, kuras mani tobrīd pārņēma. Pilnīgs Positivus iestājās.
5. Nine Inch Nails – Right Where it Belongs – Šitais gabals pie manis nokļuva vēl tajos senajos laikos, kad biju skolnieka statusā. Baigi sapatikās, tad kaut kur pazuda, bet pēdējā laikā atkal uzziedējis ar jaunu tīkamības spēku. Mieriņš, bet ar spēku.
6. Placebo – Requiem for a Jerk – Šai dziesmelei es uzskrēju tīri netīšām, rakņājoties YouTube’ā. Biju patīkami pārsteigts, ka atradu Placebo gabalu, kurš nav jauns, bet arī nebija dzirdēts. Braena balss vēl joprojām atgādina par tiem foršajiem vakariem Garciemā, kad sēdējām uz lieveņa, mans vecais telefons bija novietots uz lieveņa malas un skanēja tikai un vienīgi Placebo. Tie tik bija laiki.
7. Unkle – Heaven – Šī dziesma ir kaut kas kosmisks un reizē arī mans trešais Positivus atmiņu nesējs. Kādā ekstāzē es biju, kad Unkle iznāca uz enkori un sāka spēlēt šito gabalu. Visapkārt iestājās tāds neliels slow-motion eiforijas brīdis.
8. Muse – Falling Away With You – Par šito gabalu nekāds mega storijs nav. Vienkārši atgādina mierīgu vakaru, atkal, Garciemā.
9. Florence and the Machine – Dog Days are Over – Nezinu, kā citiem, bet es, personīgi, to klipu nevaru skatīties. Bojā dziesmu. Bet, nu, jā, šitais man asociēsies ar šo vasaru, jo baigi bieži un daudzviet šito nācies dzirdēt.
10. Linkin Park – Blackbirds – Nekāda baigā backstory nav. Laikam, pieķērās tāpēc, ka tuvojas tā diena, kad klāt būs jaunais albums.

Tā, lūk! Desmit gabali, kuri man pēdējā laikā īpaši silda ausis. Bet vispār es tā kā esmu apņēmies uzmeistarot kaut kādu jaunu, moš pat vairākus jaunus video, bet, nu, neteikšu hop, pirms nebūšu pateicis hip. Lai jums skaidras debesis! Peace out!

Ļens

Par cik man ir bāāāāāāāigais slinkums rakstīt to, kā man gāja FonoFestā un Positivusā, jo, kā nekā, man ir jāraksta, kā es pavadīju 6 savas dzīves dienas, tad es izlēmu labāk Tev, manu jauko lasītāj, piedāvāt apskatīties manu aiznekodarītuztaisīto video –

Ā, un reku bilde no kādas vienkāršas dienas, kuru pavadīju pludmalē ar Keitiju. Mana seja gan nav redzama, bet, nu, vismaz viņa izskatās labi! Peace out!

Volku Korova Otkusila Nogu

Tā nu sanāca, ka aizvakar es visai interesantā veidā tiku pie diviem ielūgumiem uz FonoFest 2010. Nākamajā dienā es devos uz Radio101 studiju, lai tiktu pēc saviem apburošajiem, maģiskajiem papīrīšiem, kuri, stap citu, ir tīri smuki. Dabūju ielūgumus no Žigata kunga un pēcāk vēl ieklīdu pašā studijā, lai nofočētos ar Egonu Reiteru, kurš tobrīd bija “gaisā”.

Sagadījās tā, ka to mūsu “Rūtaino fotosesiju” noķēra arī studijas webkamera.

Tā nu pie ielūgumiem ticis un fotosesiju aizvadījis, devos mājup, kad pusceļā atcerējos, ka aizmirsu Egonam apjautāties, vai nav iespējams dabūt mana dziedājuma ierakstu. Tā nu es vakarā ķēros pie Twittera un rakstīju Grēviņam.

Par cik tas notika tik negaidīti, nepaspēju apziņot savus pazīstamos, kuri gribēja dzirdēt mani dziedam ēterā, tāpēc jums, mani dārgie, nāksies spiest ŠEIT, lai paklausītos, kā tas notikās. Paldies Grēviņam par to, ka uzlika manu diezgan…neaizmirstamo dziedājumu vēlreiz. Tagad tas ir ieglabāts manā cietajā diskā un arī interneta tīklos, lai arī citi var dzirdēt. Peace out!

Q’s&A’S

Labs vakars. Vakars ir man, šeit, šajā brīdi, kad rakstu šo.

Tā pilnīgi beztēmā, pēc Urugvajas un Nīderlandes izlašu futbola spēles noskatīšanās, man radās ideja, ka vajadzētu te kaut ko iecepināt. Pareizāk, nevis kaut ko, bet gan kaut ko noteiktu. Pat nezinu, kā lai nosauc to, ko es te tagad centīšos sacepināt. Maybe, kaut kāda personības anketa o’ something. Lai nu kāds tam visam būtu nosaukums, here goes. Starp citu, tā informācija, kura te tiks ieklāstīta var būt mainīga, t.i., pēc kāda pus gada vai gada(or, maybe, jau rīt) mans viedoklis/atbilde par kaut ko būs krasi mainījies. Bet, nu, jā, enough beztalks, allonsy!

Vārds, uzvārds	Nemo Nobody
Patreizējais vecums	19(rāda uz roku pirkstiem)
Dzimums(ja nu kādam neskaidrības)	Vīrelis
Dzīvesvieta	Rīga, mad rajons, savā istabā, mostly krēslā
Kā sazināties?	Latviski, krieviski, angliski, var tepat, var Twitterī
Mīļākā krāsa(-s)	Melna, sarkana, zaļa
Mīļākais ēdiens(-i)	Rosols, spageti, makaronu&krabju salāti
Mīļākā filma(-s)	Butterfly Effect(tikai pirmais). Bruce Allmighty
Mīļākā grupa(-s)/izpildītājs(zb tās galotnes)	Tā, Linkin Park, Muse, Placebo, Lostprophets, Three Days Grace, Green Day un vēl dafiga citu.
Patreizējais telefona modelis	(groza telefonu)Sony Ericsson…W302, laikam.
MP3/MP4/MPFigZinCik atskaņotāja modelis	Apple iPod Touch
Mīļākā grāmata	3. un 4. Poters…Screw you, foršas grāmatas!
Mīļākais seriāls	Scrubs, Doctor Who, Chuck, The Office
Iecienītākais pārvietošanās veids	K2, vilciens, velosipēds
Valstis, kurās esmu pabijis	Latvija, Lietuva, Zviedrija(esmu sēne, bļ*)
Valstis, kurās gribētu paciemoties	Vācija, US&A,Ēģipte&Japāna
Patreiz mīļākais apģērba gabals no piederošajiem	Zaļais hūdijs un sarkanais pogkrekls
Kas dzirdams telpā, kur pašlaik atrodies?	Datora kūlerīša dūkoņa un Muse – Origin of Symmetry albums
Mīļākais našķu veids	Saldējums(anytime) un „Migle” konfektes
Iecienītākais padzēriens	Džeimsons, Jack Daniels un vecais, labais alus
Un nealkoholisks?	Kõla, Dr. Pepper un piens
Kaut kas, kas asociējas ar bērnību	Sega Mega Drive 2/Sega Genesis
Traumas?	Ja neskaita traucēto smadzeņdarbību, tad ir 2 lauzti pirksti, lauzts apakšdelms un izlauzta potīte
Kas ir pēdējais, ko ēdi?	Banāns…Bananas are good, good source of potassium
Pēdējais, ko dzēri?	Mītavas alus(atrauga)
Feiv radio stacija?	Bija SWH, tagad Radio101
Pēdējie vārdi/skaņas, kuras izdvesi?	Neapmierināta ņurdoņa, kad Urugvaja zaudēja
Pie kāda apģērba gabala gribētu tikt?	Pie gara, brūna mēteļa(šitāda)(I’ve got my reasons)
Hobiji, aizraušanās	Fočēšana, filmēšana, ģitāras strinkšķināšana, zīmēšana, uz nerviem krišana
Kaut kas, ko nevari ciest	Principā viss, bet it īpaši mazi bērni
Feiv radības	Kaķi, pīles, pingvīni, pūces un Haskiji
Kur tagad gribētu atrasties?	Tardis’ā
Feiv aktieris	David Tennant, Jim Carrey, Zach Braff
Feiv aktrise	Charlize Theron, Yvonne Strahovski
Kas tev mugurā?	Šorti un jaunās čībiņas
Secret(vai ne tik secret) crush?	Keitija Perija(nosarkst)
Ar kuru slavenību gribētu tikties?	Keitija(Still sarkst), Zachary Levi, David Tennant, Jon Lajoie
Kāds attēls ir telefona backgroundā?	Melna bilde, kurai vidū smukā fontā rakstīts „Whatever”
Feiv multene	Simpsoni un Ed, Edd n’ Eddy
Mīļākā mājaslapa	YouTube & deviantArt
Kādas sev tīkamas grupas esi redzējis dzīvajā?	Placebo, Linkin Park, Korn, Metallica, Prāta Vētra, Rammstein, Laime Pilnīga, Disfunk, Detlef Zoo, R.A.P., Pienvedēja Piedzīvojumi, Dzelzs Vilks
Pēdējā laikā visbiežāk lietotais izteiciens	„Hello, I’m the Doctor” un „Bananas are Good”
Pēdējais veikums, par kuru pašam bija prieks	Dziedājums radio ēterā, kas tika atalgots ar balvu
Kaitīgi ieradumi	Dzeru un pīpēju ūdenspīpi
Mājdzīvnieki	Kaķis un tēvs
Nieki, kas sagādā prieciņu	Ziepju burbuļi un hēlija baloni

Nu, jā, vopšem man apnika. Ja ir kādi jautājumi, uzdodiet šepat vai augstāk minētajā Twitterī un, maybe, man vēl kādreiz uzradīsies vēlme ko šitamlīdzīgu uzveidot. Pagaidām, Peace out!

+31

Par cik neko garu un nopietnu rakstīt negribas, izlēmu te vienkārši iemest mazu snīk-pīku no tā, ar ko es pēdējās dienas esmu pamatīgi aizrāvies.

Ja nu kāds ir īpaši lēns – jāspiež uz bildes, tad redzēs kustīgu bildīti ar skaņu. Kruta, ne?

Allonsy

Paklausies –

Hello! I’m the Doctor! Ahh, kā es to gribēju te blogā kādreiz ierakstīt!

Paklejojis pa dažiem blogiem, kuriem mēdzu šad un tad pasekot, izlēmu, ka kaut ko jāietapina arī manā elles interneta nostūrī.

Kas tad ir noticis pa šo laiku, kurš pagājis, kopš iepriekšējā ieraksta? Well, esmu pabijis Ikšķilē, kur tapa veseli divi jauni BTD video. BET, varu jūs iepriecināt, ka jums tos, šķiet, vēl ilgi neredzēt, jo esmu pārāk slinks, lai pieķertos to montēšanai un, ja arī es tos samontētu, kaut tūlīt, nekur nemestu, jo izlēmu/ām publiskot kaut ko tik tad, kad būs stabila čupiņa ar sērijām. Kaut kā tā vai tamlīdzīgi.

Šodiena (21. Jūnijs) iezīmējas īpašs ar to, ka šodien tā oficiāli gaisā uzgāja jaunais Radio101. Arī es, kā jau, gan jau, liela daļa Latvijas(un, moš, ne tikai Latvijas) iedzīvotāju, ieslēdzu radio jau no paša rīta, kad ēterā dzīvojās Eduards un Gustavs. Pa radio viļņiem gan uzķert to staciju bija pagrūti, jo caur radio baigi šņāca, bet caur mobilo vispār neko neuzķēra. Bet, nu, esam modernā laikmetā, tāpēc pieķēros pie radio klausīšanās/skatīšanās internetā. Vēlāk, kad studijā jau bija paplosījies Volfs un paviesojušies Astro n’ Out’i, es nolēmu, ka jādodas paša acīm aplūkot to radiomāju. Sataisījos un devos uz centru. Aizgāju līdz tam iestādījumam, apstaigāju, apskatīju un beigās pat uztvītoju Reiteram, lai pamāj man, ko viņš arī izdarīja. Jauki! Vēlāk vakarā, kad biju mājās un ēteru jau bija ieņēmis Grēviņš, mani skāra nākamais patīkamais moments, kad Grēviņš ēterā palaida manu džinglu. Tieši momentā, kad visi radio ētera cilvēki bija sapulcējušies ap pulti, atskanēja mans džingls, pēc kurā izteiktā aicinājuma, Grē uzlika Beastie Boys – Sabotage. Tā, lūk. Tālāk vakaru pavadīju Lielā vakara noskaņās. M.I.A., MGMT, Muse, Pixies, Sigur Ros un citi. Ahh, patīkami. Lai dzīvo Radio101!

Kā jau tie, kas aplūkojuši manu iepriekšējo ierakstu, iespējams, secināja, esmu savas ķetnas piebāzis pie kameras, kura sper ārā video HD kvalitātē. Līdz ar to man galvā atkal raisās visādas video idejas, bet to realizācija ir sarežģītāka kā man gribētos. Varbūt rīt, varbūt, kādreiz. Tad jau redzēs.

Bet vispār man šobrīd istabā skan Pixies, pie griestiem spītīgi turās Radio101 balons un es pats kaut kur domās peldu. Diena ir bijusi laba, par spīti laikapstākļiem un vakars mierīgs. Vairāk šādu dienu un, ja tas nav par daudz prasīts, klāt vēl labu laiku. Gribās uz Garciemu aizšaut! Lai jums skaidras debesis! Peace out!

P.S. When I Grow Up, I wanna Be the Doctor! Yep, I’m a Whovian Now.