Lost in the Himalayas

Paklausies –

Ir otrdiena 9. februāris, pulkstenis rāda, ka ir bez piecpadsmit trīs no rīta/naktī, vai kā nu kuram tuvāk. Tas nozīmē, ka,  ir jāietapina šeit rakstu un tad jādodas pašņākuļot.

Vakardiena, vispārībā bija štruntīga diena. Sūdīgs garīgais, besis par visu un visiem, niķojās tehnika un blā, blā, blā, whiny stuff.
Taču, pa vidu visiem šitiem, kas mani šodien mocījuši, pamanījās būt kas awesomely fantastiski tīkams. Diezgan amazing, ka ar mani notiek kaut kas labs. Jā, zinu, es arī biju šokā.

Tātad,  SWH Rock izsludinājuši akciju, kur jāklausās no 9:00 līdz 19:00 SWH Rock un jāskaita, cik un, jāpiefiksē, cikos(maybe arī, kādi nosaukumi) ir Rammstein dziesmām, kuras skan ēterā. Tā nu nolēmu, ka vajadzētu noprovēt šai akcijā piedalīties, jo gabals jau no tā man nenokritīs. Ar īpašu optimismu es neizcēlos gan, it sevišķi pēc dienas laikā piedzīvotā. Tā nu līdz septiņiem vakarā tika piefiksētas 3 Rammstein dziesmas – Du Hast, Ich Will un Pussy. Neilgi pēc 19iem Artis Dvarionas pieņem zvanus ēterā, lai noskaidrotu pirmās dienas uzvarētājus. Es zvanu, zvanu, bet visu laiku aizņemts. Tad tiešo ēteru sazvanīja kaut kāds Ģirts. Shiiit, nofeiloju, nu, nekas, provēšu nākamo dienu. Bet, kas tad tas? Ģirts atbild, ka dienas laikā skanējušas 2 Rammstein dziesmas. Artis viņam paziņo, ka bija vairāk. Man uzreiz telefons rokā un atkal dragāju pa pogām, līdz vienā jaukā brīdī dzirdu, ka tā vietā, lai saņemtu signālu, ka ētera tālrunis ir aizņemts, mani savieno un sāk saukt(Tas izteiciens ir savādi, nejēdzīgi stulbs, bet aizvietojumu tam nespēju izdomāt). Gaidu, gaidu un guess what? Zili brīnumi, es savā telefona klausulē sadzirdu tieši to pašu, ko radio aparātā. Uzreiz nogriežu radio skaņu, lai nav kaitinošās atbalss. Pateicu Dvarionasam, ka ēterā skanēja 3 dziesmas, pateicu, cikos, arī tad, kad jautāja, vai varu nosaukt, kuras dziesmas tieši skanēja, arī to es paveicu un saņēmu ziņu, ka esmu pirmais šīs akcijas uzvarētājs. Yay! Pēc tam aizkadrā atstāju Artim savu info, lai var ar mani sazināties, viņš mani vēlreiz apsveica un tā mūsu saruna beidzās. Noliku klausuli un jutu, ka man aiz priekiem sāk trīcēt ceļgali. Funny feeling. Neatminos, ka man kādreiz vēl tā būtu bijis, ka sāk TĀ trīcēt ceļi.
So, yeah, biju jau atmetis cerību tikt uz konci, bet man riktīgi noveicās un tā nu es 4. martā došos uz Arēnu Rīga izbaudīt Rammstein dzīvajā. Beidzot, kaut kas, patiešām, labs un, cerams, ka tā turpināsies, piegriezies jau pa melnajiem taustiņiem vien spēlēt.

Tā lūk. Tagad zināšu, ka nav neiespējami sazvanīt to radio SWH, lai kaut ko novinnētu.

In azer ņūz, man nav, ko īsti teikt. Esmu pēdējās dienās uzcepinājis divus veikumus iekš Photošopsa, bet nav nekas tāds, kas būtu izrādīšanas vērts. Varbūt, citreiz. Bet tagad arlabunakti un uz atvadām jaunākais Rammstein videoklips – Ich tu dir weh

Take Your Čiki-Čiki Shirt Off

Paklausies –

Viss kļuvis klusāks. Balsis kļuvušas klusākas, skaņas klusākas, palikusi tikai okeāna šalkoņa. Neforši, bet tā nu tas ir.

Sen nebiju bijis tik daudz mazu šmurguļu tuvumā kā sestdien. Kādi, ja nemaldos 14 mazi radījumi apkārt man un Tizlajam. Tas bija piedzīvojums, kurš pat ir ticis iemūžināts.  Zinu, ka tas izklausās pēc kaut kā nelegāla un fuj, fuj, fuj, ja tu, manu dārgo lasītāj, tā padomāji. Patiesība ir gaužām vienkārša – mēs ar Tizlo vadījām viņa māsas dzimumdienas svinības. Ir nofilmēta svinību norise, tāpēc, ja no tā visa būs kas skatāms, pievienošu še linku uz to video, lai arī citi redz, kam mēs izgājām cauri. Viss, kā jau pienākas normālā ballītē – kautiņi, dejojošs fatty, sačukstēšanās un atzīšanās, atbildot uz tiešiem jautājumiem, tikai tas viss tādas dikti smieklīgās devās.

Pēc tam, kad partay bija novadīts, mēs ar Tizlo nolēmām nedaudz atpūsties. Tā iemesla pēc šo un, šķiet, ka arī nākamo(-ās) nedēļas BTD video nebūs. Tas tāpēc, ka mēs ar Tizlo izlēmām, ka tā vietā, lai bīdītu idejas un filmētu video, mēs pasēdēsim, izšausim pāris aliņus un noblenzīsim pāris filmas.

Esmu izlēmis piedalīties vienā konkursiņā, tagad gan man jāsagaida, kad manās rokās nokļūs vajadzīgie materiāli, lai tajā piedalītos. Kā vienmēr, uz uzvaru es neceru, bet, vismaz, nodarbināšu savas smadzenes un šoreiz arī kājas/rokas, lai piedalītos. Yay! Ir viena makten laba ideja, kas, varbūt, pat man palīdzētu piebīdīties par kripatu tuvāk uzvaras lauriem tai konkursā, bet, lai to realizētu, man ir jāizdara, šķietami, neiespējamais.
Un, vispār, baigi forši runāt par kaut ko, kas nevienam citam nav skaidrs tikai man. Mkay, tas nav forši, tāpēc beigšu runāt par to konkursu un tālākā info dalīšos tik tad, kad/ja kaut kas bīdīsies uz priekšu.

Par cik ir pusē trīs, es nu metīšu mieru blogam un došos noblenzt the Office un tad slīpi. So, yeah, līdz nākamajai reizei! Peace out!

終わり

Paklausies –

Quick ieraksts, pirms dodos ~6h garā miega burbulī. Pēdējā laikā es dzīvoju spēcīgu un ilglaicīgu sāpju varā. Arī šis brīdis nav izņēmums. Diezgan damn.

Iemesls, kāpēc es plkst. četros no rīta saku, ka man tik kādas 6h miega atlikušas, ir, jo šodien dodos uz Ikšķili. Īsti gan, cik saprotu, no manis tur jēgas nav, bet dodos tur tikai tāpēc, lai nebūtu jātup mājās. Jau sen zināms, ka jebkur ir labāk kā te. Just sayin’.

Kārtējā atziņa, pie kuras esmu nonācis, te mājās sēžot un domājot visādas debīlas lietas, ir sekojoša. Cilvēki, kuri dr.lv profilā raksta „esmu cilvēks, kas saka, ko domā”, „neko neslēpju, esmu tiešs/tieša” un tml., lielākoties, galu galā, izrādās vislielākie liekuļi. Šo rakstot man prātā nav neviena konkrēta persona, tāpēc, ja šo lasa kāds, kuram kas tāds ir rakstīts profilā, no offence, es tik, randomly, izsaku savas domas. Taisnību sakot, es pat šobrīd nespēju atcerēties nevienu cilvēku, kuram tā būtu rakstīt, bet, nu, tas nemaina manas domas.
Es, personīgi, skaidri un gaiši varu pateikt, ka nemēdzu vienmēr teikt to, ko domāju. Es, lielākoties, noklusēju lietas, kuras man nepatīk, es sacukuroju savu sakāmo, lai citiem būtu labāki noskaņojumi, kaut, patiesībā, manas domas var nesakrist ar to, ko saku. Tā vienkārši ir. Cilvēki grib, lai viņiem saka taisnību, bet viņiem nepatīk to dzirdēt. Pieļauju, ka daudzi ir bijuši tādā situācijā, kad saka kādam – atbildi godīgi -, kaut skaidri zina, ka viņu apmierinās tikai vien noteikta atbilde un pretējo pieņemt negrasās. Apmēram tā – ja viņš atbildēs tā, tad viss pareizi, ja savādāk, tad viņa viedoklis man ir vienaldzīgs – nu es, protams, sabiezinu krāsas, bet, nu, +/- tā arī mēdz būt.
Es pat īsti neizprotu tos cilvēkus, kuri savos profilos raksta to, ka saka, ko domā un neko neslēpj un bla, bla, bla, kaut dzīvē rīkojas pilnīgi otrādi. Kāpēc ko tādu rakstīt? Tas skaitās kruta? Es, laikam, jau palieku par vecu, lai sekotu modēm, bet es tur prikolu neredzu. Es, piem., baigi nesafanošos un nepiepriecināšu pilnas bikses, ja iepazīšos ar cilvēku un pēc tam draugos izlasīšu, ka viņš ir tiešs un tml. Protams, ir vajadzīga deva skarbās patiesības, bet, nu, es nezinu, vai es slapinātos aiz priekiem, iepazīstoties ar personu, kas nekad man nepateiks, ka es kaut ko izdarīju forši, kaut īstenībā viss bija pilnīgā pakaļ*. Nafig man kādu, kurš man vienmēr tik kaut ko aizrādīs, nevis piemiegs aci un piecietīs šad un tad. Laikam, tāpēc, ka man ir tāda nostāja, arī es pats rīkojos no tā izrietoši un šad, tad piemiedzu acis uz lietām, kas man nepatīk un šad, tad, kad man tavs joks liksies pilnīgi debīls, es pasmiešos, lai tev nenočakarētos garīgais.

Ne jau vienmēr es tā laižu lietas gar ausīm un visu sacukuroju. Dažreiz piegriežas un tad man gan aiziet pilnīgs freestyle, bet, dažādībai vajag būt.

Ko es ar to visu gribēju pateikt, nezinu, bet savu esmu pateicis, tagad dodos baudīt miega dāvātos labumus. G-night, Peace out!

P.S. Man besī filleri! Srsly.

Ichigo

Paklausies –

Ir, teju, divi naktī vai no rīta, kā nu kuram labāk tīk. Man vēl kādu stundu vai divas nenāks miegs, un arī darīt nav ko, tādēļ nolēmu ietapināt rakstiņu.

Tātad, kā jau iepriekš rakstīju, es veiksmīgi piebeidzu to BTD video, kurš šovakar dosies tautās. Cerams, ka tā liktenis būs veiksmīgāks, kā sērijai par TV šoviem. Man, personīgi, šīvakara sērija patīk ļoti, ļoti. Un, ne jau tikai tāpēc, ka ar to sanāca tik ilgi čakarēties. Par to daļu, kurā ir Superčikin, es ierēcu katru reizi, kā pārskatu to sēriju. So, jā, neskopojieties, ielieciet tam video pieczvaigni, iekomentējiet kaut ko un iesakiet draugiem, lai arī kāds neziņā dzīvojošais, uzzina par mums un mūsu video. Bez apkārtējo palīdzības, mums nekas vieniem pašiem vien nesanāks. Help a brotha out!

Uzcepināju arī to personal video, par kuru dažas dienas atpakaļ rakstīju, bet pēc samontēšanas un noskatīšanās, secināju, ka video pretty much sucks, tāpēc, nedomāju, ka tas izies plašākās tautās. Tātad, false alarm, turpinu dzīvot bezidejās.

Noliekot malā nemitīgās runas par un ap video, palieku tikai es un mana bezjēdzīgi, rutīniski, nejēdzīgā ikdiena.  Vēl joprojām turpinu rakņāties pa domu miskastēm un gulēt domu parkā zem domu avīzēm. Dari, ko gribi un, kā gribi, bet viss tik un tā paliek uz vietas. Nez cik ilgi tas tā turpināsies, līdz vienā jaukā vai, ne tik, jaukā dienā sākšu slīdēt uz leju, vai, varbūt tieši pretēji, uz augšu. Slīdēt uz augšu gan ir grūti, kaut gan, daudzi tieši tā – ar slīdēšanu – virzās pa karjeras un dzīves kāpnēm.
He, tas teksts par slīdēšanu atsita atmiņā, ko, vienīgajā nometnē, kurā savā mūžā esmu bijis, mūsu „tīmam” pateica nometnes vadītāja: „Varbūt jums vēl ziepes iedot, lai labāk slīd?” Jā, forši, ne? Bet, nu, tur, patiešām, gāja spraigi. Kašķi  ar vadītāju bija, jo viņai jārūpējas par to, lai nometne būtu interesanta, nevis godīga un  taisnīga. Bet still, atceroties to visu, smaids ir sejā tik un tā, jo visi tie kašķi sagādāja tādu gandarījumu.
Vispār, jā. Es neilgu laiku atpakaļ sapratu, ka man bieži enerģiju un tādu riktīgu būstu dod kašķīgi cilvēki. Ir gandarījums, ja tev kāds ko pārmet, bet tev ir ko viņam iebāzt sejā, bet man vēl lielāks gandarījums, šķiet, ir tad, ja tas cilvēks cenšas spirināties pretī.  Neesmu uz mutes kritis un arī funktieris uz faktu maskēšanu un ietīšanu cukurvatē, man skolas gados ir izstrādājies. Uzrodas gan tas tikai tajos specifiskajos brīžos, kad aiziet tas azartiņš kašķējoties vai, vienkārši tad, kad brīdī, kad mani cenšas nolikt gar zemi, man iedalās pēdējā kārts un sanāk Royal Flush. Tad tikai atliek visu stūķēt tam otram sejā, lai tik izdabūtu lielāku banku. Tajā brīdī, kad es šito visu sapratu, es sev šķitu riebīgs, bet tā patīkami riebīgs.

Nu, lūk. Tā nu es, vāvuļojot, aizbraucu no rutīnas un domu miskastēm, līdz riebīgumam un pokeram. Pilnīgs offtopics, bet, nu, mans blogs, ko gribu, to daru!

Bet, nu, jā, metīšu nu mieru šim rakstam. Tā jau saliku tur daudz visādu drazu, jāpietaupa kaut ko arī kādai citai reizei. Tagad došos, iespējams, kaut ko paskicēt. Radās vēlme kaut ko uztapināt zīmējuma formātā, tāpēc g-bye un Peace out!

P.S. Neaizmirstam izrādīt mīlestību, simpātijas un kaisli pret BTD video!

Throwing Fire

Paklausies –

Jau grasījos doties gulēt, bet tad kaut kāda iemesla pēc radās spēcīga vēlme šeit kaut ko iedrukāt, pirms dodos gulēt. Pulkstenis rāda, ka ir 4:13 un man, patiešām, šobrīd nāk miegs.

Kopumā kādas, aptuveni 15 stundas no vakardienas 24 un šodienas 3, es pavadīju krāmējoties ar jaunāko BTD video. Damn. Es jau, kad filmējām, zināju, ka būs liels čakars, bet negaidīju, ka TIK liels. Srsly, 15 stundas. Labi, pēdējās 3 es pavadīju ķimerējoties ap vienu gļuku, kura rašanās un eksistēšanas iemeslu tā arī neatradu, bet, toties, atradu veidu, kā to apiet un, tik un tā, izdarīt tā, kā gribu es. Nu, jā, that’s that.

Tātad, ar BTD video un tā video extrām priekš weba, esmu ticis galā. Tagad tik vajadzētu kaut kad piesēsties un samest kopā kādu personal video. Ir neliels materiāls no atpūtas sniegoto kalnu galotnēs un ir arī ideja vienam citam video. Ideja ir, bet izpildījuma idejas līdz galam izstrādātas, nav. Bet, varbūt, šodien, vai rīt…vai parīt, varētu saņemties un to paveikt.

Neliela atskaite par to, ko daru un, ko nedaru, ir veikta, tagad došos slīpi un uz atvadām nekā nebūs. Bye! Peace out!

QA

Es neslinkoju! Es, patiešām, kaut ko arī daru! Lūk neliels pierādījums tam. Arlabunakti un Peace out!

Wiener Cousins and Bajingo Sisters

Paklausies –

It’s done. Esmu piebeidzis visas 8 Scrubs sezonas, kurās, stabili,  ir JD. John `JD` Dorian šovā atveido Zach Braff, kurš, izrādās ir, patiešām, labs aktieris. Nu, vismaz, pēc maniem aktieru standartiem. Bet, nu, jā, runājot par pašiem Skrabiem un šīm astoņām sezonām. Sasodīts, tas ir labs seriāls. Nav tā, ka es agrāk būtu domājis, ka tas ir draņķīgs. Hell, no. Es jau pēc tām dažām sērijām, kuras kādreiz pasen redzēju pa TV3, biju izspriedis, ka seriāls ir skatāms dēļ trulajiem jociņiem. Bet tagad, kad esmu noblenzis 8 sezonas, varu droši teikt, ka seriāls nav tikai truliem jociņiem pildīts. Ir unikāli čari ar savām rakstura iezīmēm, atmiņā paliekoši joki, truli, bet, tik un tā, labi, joki, negaidīti joki. JD fantāzijas ir kaut kas nepārspējams. Bet ir arī kas tāds, kas ir diezgan netipiski šāda veida komēdijseriāliem. Tādas maģiskas lietas, kā doma, ideja, morāle. Tieši tā – komēdijseriāls ar morāli. Un, ne jau tāds komēdijseriāls ar morāli, like, Step by Step vai Full House. Thank goth, Skrabi nav tādi. Šitais nav ģimenes seriāls. Dažkārt biju pārsteigts par to, kā caur tiem daudzajiem trulajiem un mazāk trulajiem jociņiem, katras sērijas beigās izkristalizējas kāda morāle, kura, lielākoties, ir, sasodīti, kaitinoši patiesa. Un vēl viena laba lieta, kas ir kā, nenoliedzams pluss seriālam. Tas, ka, par spīti tam, ka tas ir pozitīvais komēdijseriāls, tik un tā, ir iebāzta arī tā skarbā patiesība. Kā, nekā, visa darbība notiek slimnīcā. Cilvēki slimo, cilvēki atveseļojas, cilvēki cieši, cilvēki, priecājas, cilvēki skumst un cilvēki arī mirst. Un, sasodīts, tam seriālam pat izdevās dažu reizi mani pāris sekunžu laikā novest no savādi padebīliem smiekliņiem, līdz apziņai, ka, ja es būtu meitene, es ierušinātos spilvenā un nobirdinātu asariņu, jo fakts, ka, pa ceļam no vienas palātas uz otru tiek sperti joki, bet, ienākot palātā, pretī, kritiskā stāvoklī, guļ kāds tuvs draugs, mēdz pieķert pēkšņi un negaidīti.
Nu, jā, baigi izplūdu savās domās un šī seriāla slavināšanas vārdos, bet, jā, definetly viens no labā gala seriāliem, kurš no manis izpelnās, nenoliedzami, 5 zvaigznes. So, jā, ja kādreiz nezini, ko man uzdāvināt, uzdāvini man Scrubs 8 sezonu DVD komplektu, būšu uz pakaļas aiz priekiem, trust me!

Visādi citādi man daudz nav, ko teikt, jo es, vēl joprojām, nespēju savākt domas un sakomponēt kādā parastā blograkstā. Arī vlogi netop. Tas viss tāpēc, ka ar mani nekas interesants nenotiek un tas sucks tik bad, ka man nav vēlmes un apņēmības neko darīt un bla, bla, bla. Anyhow, iespējams, šajā nedēļas nogalē varētu aizdoties uz Tizlā rezidenci, lai uzražotu vēl kādu BTD sēriju, bet par to vēl pilnīgi nekas nav skaidri zināms. So, jā, es nu došos aplūkot Scrubs 9. sezonu. Peace out!

If I had a Heart

Paklausies –

Par cik, Tizlais, vakar čīkstēja, ka es neko jaunu neesmu ierakstījis, tas ir kalpojis kā vienīgais stimuls tam, lai šeit šodien kaut kas taptu. So, tizlais, šis ir ieraksts, kuru esi, kinda, nosponsorējis.

Pirmā lieta, kuru vēlējos atzīmēt ir tā, ka es, beidzot, saņēmos un uzcepināju intro priekš saviem personīgajiem video. Omg, es to paveicu un nav pat vēl februāris! Varbūt, kādudien es saņemšos un uzražošu, ko labāku, bet, pagaidām, derēs šis. So, jā, domājams, ka, ja nekas nenoies greizi, nākamajā personīgajā video, būs die neue intro(nav ne jausmas, vai uzrakstīju pareizi, bet vienkārši bija „čujs”, ka vajag uzrakstīs doičiski).

Pēdējo dienu laikā esmu pārvērties par pilnīgu un galīgu noliferīgu robotu. Dienas laikā es, labi, ja vienreiz, izvelkos ārā, t.i. lai aizietu līdz mātes darbam. Visu pārējo laiku es, vai nu, spēlēju kādu spēlīti, vai, mostly, skatos Scrubs. Ak, jā, esmu ticis līdz 7. sezonai, šķiet, 2 nedēļās. Yay!

Šī nakts esot aukstākā, kāda šajā ziemā bijusi. Es ceru, ka tas nozīmē, ka pakāpeniski paliks siltāks. Un, I mean, PAKĀPENISKI! Ja tam visam lemts notikt tā pēkšņi un ātri, tā, ka viss sniegs vienas nakts laikā pārvēršas pretīgā žļurā, tad, lai labāk paliek kā ir. Bet, nu, ja ir iespējams to visu kušanu sarunāt tā pakāpeniski, tad es ar visām savām četrām kājām, divām rokām, 3 neredzamajām rokām, vienu pieskrūvējamo kāju un sešām astēm, esmu par to, lai kļūst siltāks! Hell, yeah! Bet, nu, jā. Ja jāskatās patiesībai acīs, tad, šķiet, ka uz siltumu necerēt, jo vēl jau par februāris nav sācies. We’ll see.

Dēļ mana, līdz bezsamaņai aktīvā, dzīvesveida, ir tā, ka man vairs nav, ko teikt/rakstīt, tādēļ metīšu šim mieru! Tizlais, ceru, ka tu novērtēsi tos 287 vārdus, kurus izlasīji šajā ierakstā! Peace out!

Have no fear, vlog is here

Pēdējās dienās nav bijis mūds te kaut ko darīt, taču tagad cenšos laboties ar jaunu vlogu. Kinda sucky, bet, gan jau, ka ar laiku kļūs labāk!

Vlogī agēn

Can you imagine? Es upurēju iespēju noblenzt kārtējo Scrubs sēriju, lai uzmontētu, uploadētu iekš YT un iemestu šeit, pagaidām, jaunāko vlogu! O-Em-Džī! Par šitādu izgājienu esmu pelnījis kādu dāvanu, balvu, vai vēl labāk – buču no Keitijas Perijas.

Anyhoozle, šeku arī vlogs!

P.S. Varbūt, man vajadzētu atrast katrā bloga ierakstā iemeslu pieminēt Keitiju, lai būtu iemesls te iemest kādu viņas bildi. Just sayin’!